Loading...

Latvijas ebreju vēsture

Pirmie vietējo iedzīvotāju kontakti ar ebrejiem attiecināmi uz 14. gs., kad tagadējās Latvijas teritorija bija Livonijas ordeņa bruņinieku pakļautībā. Tomēr īpašas pavēles stingri aizliedza ebrejiem apmesties šeit vairāk kā divsimt gadu garumā.

Latvijas teritorijā ebreju apmetnes radās 16. gs. beigās Kurzemē. Kurzemes hercogi atbalstīja ebreju pārcelšanos, jo viņiem vajadzēja aizņēmumus un cilvēkus, kas bija spējīgi pārvaldīt finanšu lietas. Tas bija īpaši pamanāms hercoga Jēkaba laikos, kurš uzticēja ebrejiem muitas nodevas un nodokļus. 18. gs. daudzi talantīgi amatnieki, zinātnieki, juvelieri pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un 19. gs. vidū Kurzemē dzīvoja 23 tūkstoši ebreju.

Pirmie ebreji Latgalē parādījās 17. gs. vidū. Viņi lielākoties nodarbojās ar sīko tirdzniecību, amatniecību, bet daļa – ar lauksaimniecību. Rīgas ebreju kopiena sāka veidoties 18. gs. otrajā pusē.

Par ebrejiem tika izdoti simtiem rīkojumu. No 1791. gada viņu dzīvošanas tiesības Krievijas impērijā ierobežoja tā saucamā nometinājuma josla, kurā iekļuva arī Latgale. No otras puses, valdība bija ieinteresēta ebreju ekonomiskās aktivitātes attīstībā, jo ebreju tirgoņiem bija jāmaksā divreiz lielāki nodokļi nekā citām tautībām.

Aleksandra II valdīšanas laikā ebrejiem – pirmās ģildes tirgoņiem, ārstiem, amatniekiem – atļāva apmesties ārpus nometinājuma joslas. Personas ar augstāko izglītību pieņēma darbā valsts iestādēs. Ebreji veicināja lielu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstību.

Pēc imperatora Aleksandra II slepkavības 1881. gadā Krieviju pārņēma antisemītisma vilnis. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, kas darbojās līdz 1917. gadam, ebrejiem, kas dzīvoja Rīgā, Jelgavā un Liepājā un nestrādāja savā reģistrētajā profesijā, bija jāpamet šīs pilsētas un jāpārceļas uz nometinājuma joslu. Ebrejus pārstāja pieņemt darbā valsts iestādēs un ierobežoja viņu uzņemšanu augstākās izglītības iestādēs. Antisemītiskais noskaņojums bija pietiekami spēcīgs arī latviešu sabiedrības konservatīvajā daļā. Demokrātiski noskaņoti latvieši – Krišjānis Valdemārs, Augusts Deglavs, Rūdolfs Blaumanis, Rainis un citi – ar simpātijām izturējās pret ebrejiem un centās cīnīties pret antisemītismu.

Uz šīm izmaiņām ebreji reaģēja dažādi. Daudzi emigrēja – lielākoties uz ASV, Lielbritāniju un Dienvidāfriku, citi iestājās dažādās sociālistiskās grupās, parādījās cionistiskās grupas, kuru galvenais uzdevums bija idejas par ebreju pārcelšanos uz Palestīnu propaganda.

Pirmais pasaules karš kļuva par katastrofu Latvijas ebrejiem. 1915. gada aprīlī pēc cara pavēles no piefrontes zonas Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši ebreju, ko apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl apmēram 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem. Pēc kara beigām dzimtenē atgriezās mazāk par pusi ebreju, vairākums palika Krievijā.

Latvijas Neatkarības karā 1918.-1920. gadā piedalījās vairāk nekā tūkstotis ebreju karavīru un virsnieku. Četriem par izcilu drosmi pasniegts augstākais militārais apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis, vienpadsmit – Triju Zvaigžņu ordenis.

Būdami neatkarīgās Latvijas pilsoņi, ebreji izrādīja lielu politisko aktivitāti. No 1922. līdz 1934. gadam Saeimā tika ievēlēti no trim līdz sešiem ebreju partiju deputātiem, arī pilsētu pašvaldībās ievēlēti ebreju deputāti.

Latvijā darbojās ebreju skolas, attīstījās arī ebreju prese, nenovērtējams ir ebreju ieguldījums Latvijas kultūras dzīvē. Nozīmīga loma ebrejiem bija arī Latvijas finanšu sistēmas izveidošanā un attīstībā.

Neskatoties uz kopienas laicīgo raksturu, visnotaļ aktīva bija reliģiskā dzīve: valstī darbojās 200 reliģisko kopienu.

Pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas 1934. gadā visas politiskās partijas, ieskaitot ebreju partijas, tika aizliegtas, lielāko daļa sabiedrisko organizāciju slēdza, ebreju nacionāli kulturālo autonomiju un ekonomisko aktivitāti ierobežoja. Tas izraisīja ebreju kapitāla izplūšanu uz ārzemēm un uzņēmēju un speciālistu izbraukšanu. Tai pat laikā 30. gadu otrajā pusē Latvija uzņēma vairākus tūkstošus Eiropas ebreju, kas bēga no nacisma.

30. gadu beigās Latvijā dzīvoja vairāk kā 93 tūkstoši ebreju, gandrīz puse no viņiem – 43 tūkstoši – Rīgā.

Starp 15 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko 1941. gada 14. jūnijā padomju vara izsūtīja uz Sibīriju, bija ap 2 tūkstošiem ebreju.

1941. gada jūlija sākumā Latviju okupēja vācu karaspēks. Neilgā laikā desmitiem tūkstošu ebreju nogalināja. Latvijā ir pāri par 200 masu iznīcināšanas vietu, kur bojā gāja vairāk nekā 70 tūkstoši Latvijas ebreju, kā arī vairāki desmiti tūkstošu ebreju, ko uz Latviju deportēja no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, Ungārijas un citām Eiropas valstīm.

Pēc Otrā pasaules kara beigām no pirmskara Latvijas ebreju kopienas bija palikuši ap 14 tūkstošiem cilvēku. Uz Latviju sāka pārcelties ebreji no citiem Padomju Savienības reģioniem.

Latvija kļuva par vienu no cionistiskās, disidentu un nacionālistiskās kustības centriem Padomju Savienībā. Ebreju aktīvisti cīnījās par tiesībām izbraukt uz Izraēlu, par iespēju godināt Holokausta upuru piemiņu, izdeva nelegālo literatūru, pagrīdē mācījās ivritu un ebreju tautas vēsturi, par ko tika pakļauti arestiem. 70. gados vairāk nekā trešdaļa Latvijas ebreju emigrēja uz ASV, Izraēlu un Rietumeiropas valstīm.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 80. gadu beigās sāka atdzimt ebreju sabiedriskā dzīve. 1988. gadā Rīgā izveidoja Latvijas ebreju kultūras biedrību, kas vēlāk pārtapa par Rīgas ebreju kopienu, darbību atsāka ebreju biedrības Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Ludzā un Jelgavā. 2003. gadā tika dibināta Latvijas ebreju draudžu un kopienu padome. Pašlaik Latvijā dzīvo nedaudz vairāk par 10 tūkstošiem ebreju. Latvijas ebreju kopiena ir otra lielākā Baltijas jūras reģionā.

Test description

Cookies help us deliver our services. By using our services, you agree to our use of cookies. More Information